Bla bla bla
Pirmo reizi aizbraucu pa ceļam uz tirgu pēc ogām. Durvis jau ciet – pavirši apskatīju, ka strādā līdz 16:30.
Nākamreiz iebraucu piektdienā ap 14.30… pēc informācijas dāmas apskatīšanas, kuras vienīgais uzdevums bija uz papīra lapiņas pierakstīt manu adresi un atdot to man, devos pie inspektoru kabineta durvīm, komentāra, ka diez vai mani pieņems, jo darba laiks jau beidzas. 5dienās izrādās strādā līdz 14.30. Es jau saprotu – jāsvin jubilejas, un vispār ātrāk taču gribās mājās.
Tā arī man paziņoja 4 dāmas, ka darba laiks taču beidzies, lai atgriežos 1dien.
Trešais raunds – piebraucu pie neieņemamā cietokšņa 17.40.
Dodos uz kabinetu, tur mani nosūta pie informācijas. Informācija atpakaļ uz kabinetu, jo maģiskā lapiņa ar adresi man vēl saglabājusies.
Dodos atkal kabinetā, kurā nav neviena apmeklētāja, bet četras varonīgas kundzes ar jautājumu – kā izpaužas uzaicinājums, par kuru informē uzraksts uz telpas durvīm. Atbilde – mutiski pasauc, bet šodien jau nesauksim, jo darba diena jau gandrīz beigusies. Ir 17:45. uz manu izbrīnu reaģē ar komentāru, ka intervēšana aizņem vismaz 30 min, un vajag ierasties 17.30…. mana pretošanās, ka mani pagājušo reizi neviens, tai skaitā informatori, neinformēja par šādu dīvainu procedūru tiek ignorēta. Dodos pie nodaļas vadītājas, kurai nu jau kareivīgā tonī stāstu savu bēdu stāstu, par to, kā darbinieces ir ļoti ieinteresētas runāt un vilkt laiku, nevis strādāt. Man paziņo, ka uz durvīm taču rakstīts 17:30. lūdzu lai parāda man šo uzrakstu. Dodamies aplūkot durvis… kā par brīnumu – rakstīts – apmeklētāju pieņemšana 9:00 – 18:00, kas pašai dāmai ir liels pārsteigums.
Dodamies atkal pie 4 kundzēm, kuras pēc lūguma apkalpot šo jaunekli, visas kā viens paziņo, ka ir jau citas lietas darāmas, ko gan var zināt – kas notiks, ja 1 min pēc sešiem kaut kas datoram piemetīsies, etc. Vadītājas vietniece noplāta rokas un paziņo – nu tad nekā, nepieņems un viss. Nu jau apņēmības pilns par birokrātijas uzlabošanu, dodos pie nodaļas vadītājas un stāstu vēlreiz savu stāstu.
Varenā kundze dodas atkal mistiskajā kabinetā, 4 darbones atkal pretojas, mani palūdz iziet un pēc mirkļa saņemu uzaicinājumu doties telpā un sākt aptaujas procesu, kuram būtu jāilgst 30 minūtes.
Pēc pāris aptaujas jautājumiem, no kuriem aizraujošākais bija par komercdarbības veikšanu un kaut kādiem individuālajiem darbiem, uz kuriem pārliecinoši atbildēju nē… kaut arī varētu padiskutēt, ko nolēmu todien neuzsākt.
Intervija ilga 12 minūtes, kuras veiksmīgi dāma bija kopā ar savām kolēģēm pielikusi pie savas darba dienas.
Papīrīši kabatā, jāierodas pirmdienas rītā 9.40, kā apzinīgam bezdarbniekam pie inspektores uz reģistrāciju un jāapmeklē infostundas, jāaizpilda ar roku anketa par maniem darba meklējumiem. Protams, ka uz jautājumu vai var saņemt elektronisku failu ko aizpildīt, atbilde bija nē.
Nākamā diena jau daudz produktīvāka – apmeklēju vsaa pa ceļam starp šuvēju un slimnīcu un iegūstu pabalstu pāris minūšu laikā kuru varēšu sākt saņemt pēc 3 nedēļām 4 mēnešu garumā. Interesanti tikai – cik īsti tas būs… man ir divi varianti, konkrēti nezinu – nolēmu arī nenoskaidrot, lai nu tas nāk kā pārsteigums.
Filed under: praktiski / practical , bezdarbs, nva, pabasts
Pēdējie komentāri