Rīts sākās ar tenisa miniturnīru, kurā rezultatīvi man gāja diezgan draņķīgi, bet pirmā spēle bija tā vērta.
Sīvā cīņā zaudēju 2 setos Latvijas 17. spēlētājam, otrā seta taibreikā biju vadībā 4:0.
Sekoja neliels šoppings papildinot balto kreklu krājumu, jo esošie kaut kā sadzeltējuši un nav pārliecības, ka ar visiem brīnumbalinātājiem izdosies tos izglābt, un noslēdzās ar salātiņiem un vistas kāju pie operas uz soliņa, jo tur taču tik smuki un vēl tie kāzu klaiņotāji ar visām savām amizantajām izdarībām.
Tauriņu ezers izrādījās ļoti smuks, bet bez atrodamas glītas pludmales tādēļ jau pārbaudītais Beberbeķu ezers ar uzsildīšanos volejbolbumbas kompānijā nodrošināja kvalitatīvu vasaras baudījumu. Nedaudz salasītas brūkleņu mētras ievas jaunkundzes zarkukaiņiem un diskotēka piens. Forši ka arī ap deviņiem vakarā tur ir iespēja uzēst auksto zupu un karstmaizes.
Tālāk – izglītojošā sadaļa.
Lūdzu divas ilggadējas dejotājas, kas ir manu tuvāko draugu vidū, lai pamāca mani nedaudz dejot klubu mūzikas pavadībā, kamēr klubs vēl patukšs un tā.
Izrādās, ka tas nemaz nav tik vienkārši, viņuprāt, jo:
• Dejot nevar iemācīt, jo tur esot vajadzīga izjūta un to nevar iemācīt [arī maziem bērniem nevar neko iemācīt, bet gan viņi paši apgūstot!?]
• Publiskā vietā to darīt ir kaut kā stulbi, jo taču nebūs smuki un tā – labāk kaut kur, kur neviens neredz
• Ja nu kāds ir tāds zvirbulis, kuram pūcīte nominusi kāju, tad nu …
• Un vispār neesot īsti saprašana, kas tas tur tāds jāmāca – dejošana ir dabīga utt.
Tas ko vēlējos, bet iespējams nespēju paust, bija, lai viņas ar savu pieredzējušo aci nedaudz paskatās, kā es tur tirinos, vai izskatās pieņemami, varbūt kaut ko pakomentē ko varētu labāku un nomierina, ja izskatās labi, vai arī iesaka, ka labāk tomēr aiziet pamācīties kaut kur.
Manuprāt, dejot var iemācīties dažādi – var piedzimt ar dabiskām dotībām kratīties ritmā, vai arī var apgūt kaut kādu apjomu pieņemto soļu un izprast sociāli atzītas dejas pamatelementus un pēc tam veidot savu dejas prasmi, tāpat kā var basketbolu mācīties tikai ar sētas puikām, vai arī ar kāda profesionāla spēlētāja palīdzību nedaudz pieslīpējot pamatelementus ievērojami uzlabot basketbola prasmi.
Man daudz vieglāk būtu pieņemt tādus noraidījuma argumentus, kā:
• Liec mierā – es te gribu satikt atraktīvus puišus, nevis mācīt kaut kādu lempi, tādējādi samazinot iespējas sapazīties ar interesantiem jaunskungiem
• Esmu nogurusi un negribu kustēties
• Pati īsti labi nejūtos uz tā deju plača, tādēļ nevēlos izskatīties vēl ķēmīgāk esot kopā ar kādu, kas vēl neveiklāks
Būs vien laikam jāiet mācīties dejas uz kursiem tiem kam pāri 30mit;)
Cerams, ka es nevienu, kas lūdzis mani kaut ko iemācīt, piemēram – tenisu, neesmu atraidījis atstājot nepatīkamu pēcgaršu, un ceru, ka vienmēr atcerēšos šo mācību, ka bieži vien cilvēki lūdzot kaut ko iemācīt, īstenībā vēlas tikai nedaudz veltīta laika, atbalstu un drauga viedokli.
Filed under: atpūta / party, domas / think, dzīve / life, mūzika / music , dejas, diskotēka, piens, teniss
Pēdējie komentāri