sods un bauda

Pēdējā laikā daudz domāju par to, ko varētu darīt tādu, kas man sagādātu patiesu prieku un nodrošinātu līdzekļus iztikai un baudām. Viena no tēmām/nozarēm ir procesu optimizēšana/sakārtošana. Plāna kā to realizēt gan vēl nav – bet gan jau būs labi, jo skaidri definēta vēlme ir puse no uzvaras. Ja kādam ir ieteikumi vai idejas par to, ko man vajadzētu darīt – priecāšos uzklausīt.
Šajā sakarā: mans nesenais piedzīvojums ar auto novietošanu Tallinā un soda kvīts par nepareizu novietošanu saņemšanu.
Visa komunikācija ar igauņu valsts aparātu notika pa epastu (nosūtīju arī foto no notikuma vietas) un lēmums par sodu 480 eek (ap Ls 30) ir atcelts – no sākuma saņēmu to igauniski ar digitālo parakstu parakstītu – to man laipni iztulkoja stāvvietu pārvaldošā uzņēmuma pārstāvis, jo man kā LV pilsonim protams nav Igaunijas e-paraksta ierīces. Vēl palasījos internetā ka vispār juridiski ārzemēs sastādītu soda kvīšu
Manuprāt, latvijā elektroniska komunikācija nekad nedotu rezultātus un nekas sakarīgs nenotiktu, ja nebūtu kaudzes papīru un birokrātijas labirintu staigāšanas.
Latvijas ierēdniecībai vajadzētu mācīties no kaimiņvalstīm.

Un par baudu laikam jau vēl ko teikt, bet aizmirsu.

Filed under: ceļā / travel, praktiski / practical , auto, birokrātija, igaunija, sods, tallina

pāris epizodes

Braucu līgot. Lai būtu interesantāk pie nepazīstamiem cilvēkiem. Protams, ka viena persona no pulciņa tomēr bija pazīstama. Bija interesanti.
Bija gandrīz visas sievietes ar vīriešiem un bērniem [vienīgā bez pavadoņa, bija ar bērnu un viņas vīrs arī tika pieminēts] un no esošām dāmām 3 gab [daudz] bija ar lieliem vēderiem. Radās tāda sajūta, it kā tā būtu kaut kāda modes lieta radīt pēcnācējus. Bet laikam jau tāds vecums…
Pamanījos pat iemērkties pilnībā ūdenī.. gan uz kādām sekundēm 30, jo temperatūra Baltijas jūrā nav piemērota cilvēkiem. Pagaidām.
Un es laikam esmu kā bērns, jo mazliet bija žēl, ka gandrīz visi vīri aizņemti ar tiem bērniem un sievietēm, ka pat volejbolu sanāca tikai īsu brīdi 4ratā uzspēlēt. Protams, dziļi sirdī, prieks, ka vairojamies un iespējams pēc pāris gadiem atkal šajā burvīgajā zemē viss būs labi un mierīgi.

Jāņu dienā gribēju braukt pie jāņa, kuru atceros apciemojam kopš vismaz 14 gadu vecuma un viņš uz manu jautājumu, vai gaida ciemiņus vakarpusē, atbildēja nē. Tā nu nācās atgriezties pilsēta negribot.

Labi vismaz, ka ir draugi un bija iespēja ar Ra pastaigāt pa Vecrīgu un ieēst saldējumu. McFlurry mega vilšanās – lion batoniņa piemaisījuma saldējums [šodien noskaidroju, ka Gatim piemēram, garšotu, jo viņam patīk arī daim, kas man šķiet nelietojams produkts].
To kompensēju ar otro raundu – balto ar šokolādes uzlējumu…
Defilēšana pa Vecrīgu beidzās uz soliņu pie operas un puisi ievērojamā reibumā, kurš gribēja runāties un bija īstens smukulītis ar dievīgu frizūru. Ra diemžēl neizdevās noskaidrot, kas viņa griezis matus un viņam it kā esot bijušas mazas [cūkas] acis. Man gan viņš patika.
Kādu citu dienu biju uz pirmo tweetup. Diezgan ok, vienīgi žēl ka esmu pietiekoši kautrīgs, ka ne ar vienu tā arī nesapazinos, pēc oficiālajām prezentācijām.

Patīkami, ka ir draugi, jo tikai pateicoties viņiem, šodien spēlēju tenisu uz lieliskākā māla korta perfektā temperatūrā bez saules un pēctam ap 23jiem tiku pie zemenēm, kuras notiesāju vannā ar saldējumu.

Vēl par krūtīm. Vakardienas pastaigas rezultātā ēdot to mc saldējumu un pļāpājot ar ra izkristalizējās apjausma par to, par ko reizēm esmu domājis – sieviešu krūtīm. Nepieciešamais nosacījums nav viss izmērs vai forma, bet gan tas, vai man rodas sajūta, ka sievietei mani pieskārieni viņas krūtīm izraisa patīkamas sajūtas. Ja man šī sajūta nerodas – nepalīdzēs nekāda forma un tvirtums. Tātad – ja ir jāizdara izvēle par labu implantam, kas ietver sajūtu izmainīšanos uz nepatikas pusi – neieteiktu:]
Pats par sevi saprotams, lai līdz kaut kam tādam nonāktu, jābūt garīgai tuvībai, uzticēšanās sajūtai, cieņai, kaislei, etc, etc.
p.s. protams, tās dāmas, kas defilē tv un reklāmās – lai dzīvo silikonā vai vēl labāk animācijā.

Filed under: atpūta / party, ceļā / travel, domas / think, dzīve / life , grūtnieces, jūra, jāņi, krūtis, saldējums, tweetup, zemenes

reklāmas/mārketinga pērles

itālijas iespaidi:
rtl. tv. sauklis:
very normal people.

rosatti sport veikals:
sport yourself

Filed under: ceļā / travel, domas / think, praktiski / practical , mārketings, reklāma, sauklis

tiramisu nav

esmu liels izēdājs.
katru vakaru 2-3 kūkas apēdu.
šodien vakariņas vietējā krodziņā/picērijā…
iedomājies tikai – itālijas mazpilsētā nevar dabūt tiramisu. sucks.
gribās vainot vācu tūristus ar viņu štrūdeļu mīlestību.

šodien aizgāju patusēt ar instruktoru iesācēju grupā.
noliku kreiso kāju pa priekšu un varbūt arī kaut ko iemācījos…. vabūt turpmāk tik ļoti neatšaušu dibenu.
un nekad brīvprātīgi nebūtu iemācījies braukt ar kreiso kāju pa priekšu ar pacēlāju (to kas velk pa zemi).
bet nu vispār neko nevar saprast.
ir dažas zilās trases pa kurām man braukt nepatīkami, dažas sarkanās šķiet drošākas & iesācēju grupā jutos garlaikots.

kaut kā stulbi tagad baigi braukāt un mācīties ar apziņu, ka pēc pāris dienām būs vasara.

Filed under: ceļā / travel, ēdieni / cooking , atvaļinājums, instruktors, itālija, snovs, tiramisu

neticīgajiem – esmu kalnos

iespējams, ka dažiem esmu radījis iespaidu, kā lielas mutes brūķētājs – nekā nedarītājs.
tad nu pierādījums pretējam:
esmu itālijā un jau 2 dienas braucu ar dēli, mirkļiem tā ka asaras saskrien acīs. pirmo reizi lielos kalnos.

pirmo dienu braucu un tā jocīgi bija. labi ka mana daba (kā daži saka kašķīgā) nekavēja mani doties pie dēļa iznomātājiem noskaidrot vai kantes ir gana asas, un atklāt, ka dēlis saregulēts tā, ka būtu jābrauc ar kreiso kāju pa priekšu… nav brīnums, ka jocīgi slīdēja.
šodien ņemoties ar kreiso kāju pa priekšu (nu jau ar pareizi saregulētu dēli) nokritu uz dibena, bet savādāk pagaidām ir nesāpīgi un interesanti.
tad vēl šodien saņēmos un nošļūcu ar pa vienu sarkano trasi.
kaska lieti noder – regulāri iebelžu sev ar dēli pa galvu to nesot, vai arī atsitos pret pacēlāja būdiņas griestiem.

rīt laikam dīkdieņu režīms – jābrauc uz pilsēteli trento. varbūt izdosies šopings.
vispār laiks paiet ļoti ātri un ir patīkami dzīvot piesaistot sevi divām ēdienreizēm, kur var ēst cik grib… man labi padodas, jo ir šis tas garšīgs.
slēpošanas brilles te 2x dārgākas kā elkorā pirms pāris dienām.
zābaki arī nekādi…
kāju noberzis nomātais zābaks… bet pieļauju, ka tas dēļ manas maigās ādas.

ā nu jā… varētu vēl palielīties…
pēdējā mirkļa ceļojuma iegāde ir sagādājusi patīkamus pārsteigumus – varētu teikt, slinkums un bremze ir mani draugi.
relatīvi lētais [Ls 600] all inclusive (ceļš, noma, pacēlājs, dzīvošana, ēšana) pasākums rezultējies ar suite numuriņu, ar trijām telpām, burbuļvannu, trijiem balkoniem, 2 televizoriem no kuriem nevienu neskatos:] kapitālsms, bet patīkami.

www.valdisole.net ir reģions
http://www.sporthotel.it/Ing/abitare.shtml ir mājoklis, kurš neatrodas pie pacēlāja, toties ir silti, jo nav mūžīgā sasaluma zonā:]

Filed under: atpūta / party, ceļā / travel, domas / think , atvaļinājums, itālija, kalni, slēpošana, snovošana

slēpot austrijā [dzīvošana bez maksas]

izskatās, ka varētu būt iespēja doties uz austriju slēpot 15mar-22mar
dzīvošana 4vietīgā apartamentā bez maksas vai par simbolisku atlīdzību
Zermatt
http://casavanessa.ch/e/cv1_apartments.html?id=cv1_20
http://casavanessa.ch/e/cv1_apartments.html?id=cv1_30
vietas pieejamas – līdz 8 cilvēkiem., jo divi dzīvokļi rezervēti un apmaksāti

ja kādam ir interese vai ziniet kādu, kas vēlētos doties, dodiet ziņu.
papildus visas pārējās izmaksas
- pacēlājs
5 days in 7      325 eur

Filed under: ceļā / travel, praktiski / practical , austrija, bez maksas, slēpošana

kaz

atbraucu no kazahu zemes.
nu tā.
mājās ir ļoti labi.
miegs nāk.
un tā.

Filed under: ceļā / travel , ceļojums, kazahija

laivas

visi kaut kur peld un airē…
uzaiciniet mani lūdzu līdzi ar tām laivām. gribu gribu

Filed under: ceļā / travel , laivas

080614 – pie dabas

it was as if my whole life revolved around trying to judge the right point in a converstion to say goodbye.
/murakami. hunting knife/
Man tā reizēm ir.

Uzaicināja mani ciemos pie dabas ar draugiem skatīties kino brīvā dabā.
Pēc finansiāli turīgiem emīla nedarbiem brīvdabas muzejā zem bankas zvaigznes, neizdevās sadabūt rokā aicinātāju un nolēmu – lieliska iespēja pagulēt, lai celtos laicīgi un ielaistu remontējamajā dzīvoklī grīdas slīpētājus.
Diemžēl ne sevišķi patīkamā celšanās pirms desmitiem rītā, nenesa augļus un meistars uz telefona zvaniem neatbild. Labi, ka bija sarunāta vēl tikšanās ar klientu 12tos… savādāk mazliet niknums sāktu zagties klāt.
Morāle: nepakārtot dzīves daļu, kuru varētu veltīt izklaidei, cilvēkiem, kuru pakalpojumus vēlies izmantot.
Un protams, kā vienmēr, tomorrow never comes. Kaut arī kino paredzēts bija arī šovakar – izskatās, ka nenotiks gan.
Bet toties – lietus, stunda automašīnā, murakami stāsti, cocorosie, upe…
… upe, mājas jumts, pirts, kubas karogs. Patīkami.
Un jā – kad ierados, pārsvarā viesu pameta telpas, mājas saimnieki jau bija aizbraukuši agrāk un paliku trijatā ar aicinātāju un viņas bārdaino simpātiju.
Tad nu, kad viņi paziņoja, ka ies nu izgulēt miegu [vai ne;)] es nolēmu uzkāpt uz mājas jumta terases, palasīt grāmatu un paklabināt klaviatūru, lai pārliecinātos, vai iespringšana lauku mājas meklēšanas labad ir tā vērta.
Man patīk. Turpināšu iespringt.
Piedevās – mazs pārsteigums – jumta terase un pirtsaugšas logs – vienā līnijā. Hmmm… varbūt attīstīt vojērisma prasmes? Par laimi ir arī skurstenis, aiz kura novietot krēslu un mierīgi turpināt lasīt grāmatu. Cerams, ka netraucēju tos “pagulētājus”.
Esot cilvēki, kurus īpaši uzbudina iespēja būt ieraudzītiem mīlas priekos.
… būs jau labi, cerams, pat ja miegs nenāks.
Savukārt sēžot uz terases ar nākamo divu māju pagalmiem kā uz delnas, saprotu, ka tomēr kaimiņus, pat ja čomi, negribu redzēt, tad kad gribu skatīties uz dabu.
Tas līdzīgi kā ar tīrību mājā – gribās, lai māja ir tik tīra, ka nebūtu nepatīkami mīlēties uz virtuves galda [pat ja tas notiek, ne biežāk kā reizi 5gados]… tāpat arī – gribās, ja iespējams, lai iespēja savā pagalmā darīt ko vien iekārojas neviena nevērotam… jo man kaut kā reizēm fakts, ka citi cilvēki varētu vērot manu dīvaino rīcību vai vienkārši kailo ķermeni, tomēr raisa vieglu diskomfortu.

Filed under: ceļā / travel , daba, pikniks

060716 – on an island

It’s half past seven and the next event on the schedule – is sunset. It should be round twenty two hundred.
I’m on an island in the Baltic sea and weather here is a bit wilder than on the dry land. Refreshing and sometimes chilly wind, sea – colder and skies – wider.
Visiting my friend Marin whom I know for more than 6 years – we met at a Swedish language course in a strange place not far from G�teborg in Sweden.
Was sitting on a porch and reading a book with 100 million readers. Still the same – about love, freedom and aloneness.
Finally, at the third day of my short holidays in Estonia, I feel content, happy and enjoy the very moment I am in.
It’s a very pleasant feeling to observe the things I read in the book on myself. There is an enormous gap between love and addiction. I’m feeling the first, and in a pleasant and pure form.
Were picking berries in the woods – the blueberries. For a very short time, because I just become anxious of the fact, that I eat them faster than I can pick them.
Lately I have been realizing an issue many people I believe might have – ability or disability enjoying the moment they are at – not worrying uselessly about future and past. I have been thinking lately, that because of a manner of my treatment, I can’t live my life fully – as I was doing before I found out about my illness. In fact, I realise more and more, that obstacles should not hinder in anyway me or anyone else to live life at its maximum. There are always problems and always there can be found something that could be used as a excuse of not doing something.
Feels, that finally I can enjoy the fact that I’m here and I have to leave tomorrow. Though of course im so happy that I did not have to leave today as a normal working person, because I maybe would not have reached the stage I’m at now. I will see if I can skip work also day after tomorrow, except for the fact that I’m too lazy to take the buss thus if I will be able, I will use a hospitality of Marin brother’s guests who might bring me to Tallinn.
About not being able to be right here right now. Its hard at first, especially when you have strong feelings towards someone, who is not with you. First days very frequently my mind was focused on the fact, that we are not together. I was thinking how is she doing, how is she feeling, has she understood me right, when I tried to convey my thoughts and feelings, etc. Only after some time mind calms down and I become calm and assured – not worrying about what I can not influence, believing that the other person is having the best time and doing the things are best for him/her and enjoying the moment I am encountering.
But now – no thoughts anymore and I have to watch the clouds go bye and maybe do something for my work.
Ciao.

Filed under: ceļā / travel, dzīve / life, leikēmija / leukemia , leikēmija / leukemia