Aizvakar gulēju slimnīcā. Bija atvesta kāda jauna sieviete ar leikēmijas diagnozi, kurai ņēma paraugu no mugurkaula analīzēm. Īpatnējs veids: pārgrieza uz pusēm un nogrieza mazu gabaliņu, kā maizes šķēli. Un pēc tam paredzēts bija sastiprināt kopā – tas mani sevišķi neizbrīnīja.
Pats tur atrados, jo man bija patīts laiks atpakaļ un vajadzēja vēlreiz izveseļoties. Domāju sapnī – tas ir pārāk smagi, lai tam vēlreiz ietu cauri. Un raudāju. Raudāju tā, kā neatceros esot raudājis.
Vakar redzēju lindu roznieci stāvot dārzā bedrē līdz pleciem un šķūrējot ārā no komposta bedres ārā kaut ko, lai tur ievietotu kaut kādus vecus dārzeņus… tur iekšā jau bija apelsīni un visādi citādi augļi un dārzeņi. Uz bedres malas bija grāmata… bieza bieza – lasīšanai palikušas tik pāris lapas. Autora vārds AAA. Uzvārds arī kaut kāds dīvains…xyyy vai kaut kā līdzīgi.
Sēžot pie viesību galda, atklājās, ka tā ir kaut kādas reliģiskas skolas grāmata…. šķita spēcīgi ietekmējoša. Man šķita – nabaga meitene.
Filed under: sapņi / dreams , sapņi, sapņi / dreams
